Jauna ziņa

Ar šo daru jums zināmu, ka joprojām ir dažas brīvas vietas Raimo Lielbrieža fotogrāfijas studijā.
Laikā no Februāra līdz Maijam strādāsim pie fotogrāfisku kolekciju veidošanas.

Interesentus lūdzu rakstīt raimo.lielbriedis@gmail.com

Raimo
Rīgā, 09.02.2010.

Robežu jautājums 2

Iesākot fotogrāfijas teritorijas apzināšanu nebiju domājis, ka te ir tik daudz ko aprakstīt. Šāda atklāsme jo vairāk apstiprina manis izteiktās aizdomas par fotogrāfu dārza neesamību. Pārāk dažādi ir gan apstākļi, kuros fotogrāfi strādā, gan viņu viedokļi, lai rastos kopības vajadzība. Gunārs Janaitis rakstā par fotogrāfu dārzu lielā mērā atsaucas uz pagājušu laiku, uz laiku, kad fotogrāfija bija daudz saprotamāka savā uzbūvē un mērenāka izplatībā. Jā Gunār, tas dārzs ir pagalam! Man arī drusku žēl, tomēr mums vēl jāstrādā!

Turpinot stāstu par profesionāļiem noteikti jārunā par publikā grūti saprotamu faktu, fotogrāfu specializāciju kādā noteiktā jomā. Gluži kā kluba dalībniekam ir kāda mīļākā tēma, tāpat arī profesionālis, ja ir saprātīgs, nosaka jomu kurā strādā. Gluži normāli būtu, ja fotogrāfs, kas studijā fotogrāfē priekšmetus Rimi avīzei, neķeras klāt kāzu ceremoniju fotografēšanai. Ir noteikti zināms, ka dažkārt fotogrāfu specializācija mēdz būt ļoti šaura. Piemēram, ja atrastos kāds fotogrāfs, kurš fotogrāfē vienīgi saldējumu, es nebūtu pārsteigts. Ticiet man, par saldējumu viņš zinātu pilnīgi visu.

Nevajadzētu sajaukt profesionāļa darbu ar fotogrāfijām, kas izgatavotas profesionālā līmenī. Pilnīgi noteikti ir diezgan daudz izcilu darbu, piemēram, fotoklubu kolekcijās, tomēr tiem ir atšķirīga virzība. Profesionāls fotogrāfs ir spiests kontrolēt pilnīgi visu, katru sīkumu, un nodrošināt apriti savam darbam, turpretī kluba fotogrāfs īsti ne par ko neatbild. Robežas starp agrākminētajām teritorijām ir diezgan nenoteiktas, un vienmēr ir iespējamas dažādas mijiedarbības un saplūšanas. Tas ir individuāls, katra paša lēmums kā tieši rīkoties. Var taču piemēram strādāt par reportieri ziņu aģentūrā un šad tad arī apmeklēt kluba tikšanās.

Saraksts nekādi nebūtu pilnīgs, ja tajā neiekļautu fotogrāfus, kas sevi uzskata par māksliniekiem. Šajā sadaļā haoss un savstarpējā nesaprašanās ir pat lielāka nekā tīmekļa klubos. Visu laiku, kopš sevi atceros piederīgu fotogrāfijai, ir bijuši strīdi un domstarpības. Varētu teikt, ka tas ir normāli, strīdēties par mākslu, tomēr ar pieklājību te neiet diez ko labāk. Varbūt mazāk dzird lietojam b… un h… vārdus. Mākslinieku vidē runāt par jel kādu vienotības iedīgli ir vienkārši stulbi. Tā ir mana pārliecība. Un es saku atkal – nevajag arī! Kaut vai tāpēc vien, lai nekādi nepieļautu nevienas individuālas nianses mazināšanu autora darbā.

Ir tomēr kāds aspekts, kas padara nervozu. G.J. raksts par dārzu to arī vēsta. Mūsdienu fotogrāfija tiek stipri ietekmēta no mediju saplūšanas sērgas. Pilntiesīgi pastāv parādība, ko sauc par konceptuālo mākslu, un kurā autori jo bieži izmanto fotogrāfiju. Pateicoties kuratoru un mākslas zinātnieku aktivitātēm ūdens šajā teritorijā ir pavisam saduļķots. Nesaprotamā veidā konceptuālie mākslinieki tiecas atpakaļ uz fotogrāfiju, it kā viņiem nebūtu pietiekami darāmā konceptuālajā mākslā? Aizbildinājums ar jaunu ceļu un izteiksmes veidu meklēšanu neiztur kritiku, jo jebkuras darbības pamatā vajadzētu būt prasmei, kāda konceptuālajā fotogrāfijā novērojama reti. Kāpēc gan mākslinieks nevarētu saukt sevi par mākslinieku tā vietā, lai pamatojoties uz dažiem pilnīgi diletantiskiem un nožēlojamiem lielformāta gaismas smērējumiem izstādē pie sienas teiktu, ka ir fotogrāfs? Jāatzīst ka šādas izstādes parasti ir lieliski noorganizētas veikli piesaistot informācijas līdzekļus. Šāda prasme Gunāra Janaiša fotogrāfu dārzā nekad nav pieredzēta. Kas gan tur vainīgs? Fotogrāfs, kas ir arī mākslinieks, turpmāk būs spiests rūpēties par savu publicitāti pats. Tas ir vienkārši jāsaprot un viss! 80. gadu klubu fotogrāfi, kas šodien ļoti satraucas par to, ka viņus neviens vairs neslavē paši tur ir vainīgi.

Mākslas teritorijā ir novērojamas vairākas fotogrāfijai kaitīgas pazīmes. Paralēli jau pieminētajai neprasmes slavināšanai pastāv arī tieksme darba ideju radīt pēc tam, kad darbs jau ir gatavs. Veikla muldēšana te nozīmē daudz vairāk, kā darba kvalitāte plašākajā šā vārda nozīmē. Dažkārt gan runātājs sapinas. Piemēram pagājušogad Rīgas Mākslas Telpā izstādītie kāda jauna mākslinieka darbi tika nosaukti par protestu fine art. Aizgājis uz izstādi atklāju tajā tīru fine art. Pavisam līdzīgu tam, kādu novēroju Paris Photo, kas ir tipiska galeriju mākslas izstāde. Vienīgais protests bija vērojams darbu sliktajā noformējumā. Nedomāju kā šāds iznākums bija mākslinieka iecere. Šāda piņķerēšanās un publikas maldināšana noteikti nodara fotogrāfijai vairāk ļauna par nekaitīgo knipsētāju. Zinātkārs knipsētājs aiziet uz izstādi, pilnīgi pamatoti ierauga līdzības ar saviem darbiem, izlasa gudri skanošo mākslas pazinēja sacerētu izstādes aprakstu un ir dabūjis devu maldīgas informācijas.

Teritoriju atšifrējums nebūs pilnīgs, ja nepieminēšu vēl vienu, lai arī mazskaitlīgu fotogrāfijas iedzīvotāju grupu. Tie ir tādi kā autsaideri, tehnoloģiskā fetiša dīvainīši, eksperimentatori, alternatīvo tehniku kopēji. Diezgan bieži viņi sasniedz ievērojumus panākumus savā jomā, tomēr publikai nav plaši pazīstami. Tas tāpēc, ka šie fotogrāfi publicitātei nepievērš nēkādu vērību. Atšķirībā no pagājušā laika māksliniekiem, kas ir ļoti apbēdināti par aizmirstības draudiem, šie malāstāvētāji nekad nav gribējuši būt populāri. Ir patiesi žēl, ka daudzi šādu censoņu darbi tā arī neierauga dienasgaismu.

Diezgan savrups ir arī to mākslinieku dārza gabaliņs, kuri vēlas tuvoties mākslas galeriju videi. Te būtu jāizceļ spēja izgatavot nevainojami kvalitatīvu darba oriģinālu un izcila materiāla, lai potenciālai pircējs neviltos arī tad, ja apgrieztu darbu uz otru pusi un apskatītu pamatni. It kā jau sanāk, ka runāju par fotogrāfiju kā mākslu, bet Latvijas situācijā šāds galerijas līmeņa fotogrāfs ir liels retums. Cik Latvijas fotogrāfiem ir stabila galeriju pārstāvniecība?

Sanāca diezgan garš gabals. Kā redzams, tad Latvijas fotogrāfijas teritorija ir visai sarežģīta, no kuras izveidot vienotu dārzu nav iespējams. Ar interesi gaidīsu lasītāju piezīmes, jo šādu izziņas darbu nevar veikt viens pats. Rakstiet, es atbildēšu!

Raimo
Ogrē, 31.01.2010.

Robežu jautājums

Pēdējās nedēļas pieredzētās aktivitātes lasot un apspriežot fotogrāfu dārza problēmas liek domāt, ka kopības un atšķirības jautājumi tomēr ir fotogrāfiem svarīgi. Kā gan citādi izskaidrot lasītāju skaita četrkāršu pieaugumu? Reaģējot uz šādu jautājuma nozīmības pierādījumu mēģināju radīt tādu kā Latvijas fotogrāfijas teritorijas karti ar mērķi saprast jau pieminēto paša atrašanās vietu. Mēdz teikt, ka pārlieku liela kvalificēšana un kārtošana mazina iespēju racionāli lietot rezultātu, tomēr fotogrāfijas videi šī nelaime nedraud. Piemēram daži fotogrāfijas produkta virzītāji, preses izdevumu redaktori ar augstākajām izglītībām, joprojām uzskata, ka fotogrāfs, kurš salonā fotogrāfē portretus ir tāds pats savā būtībā un jēgā, kā, piemēram, ziņu aģentūrā strādājošais. Apjukums ir lielāks nekā pirmajā brīdī šķeit.

Kam vajadzīgs fotogrāfu dārzs?

Gunāra Janaiša rakstā skan skarbas notis. Dārzs izbradāts, zari aplauzti,  knipsētāji turpina postīt vēl atlikušo. Kas tālāk?

Lieliski saprotu G. J. nostāju un pamatā atbalstu to, lai arī dažos punktos gribētos izteikties citādi. Mans mērķis nav nedz analizēt rakstītāja psiholoģisko portretu, nedz meklēt sarūgtinājuma cēloņus, bet gan mēģināt saprast kur šajā dārzā atrodos es pats.

Es teiktu šādi – fotogrāfu dārzs neeksistē vispār.

100 gadus vecs mūsdienīgums

Pēdējā laika fotogrāfijā Latvijā un pasaulē ļoti populāra ir tipoloģisku fotokolekciju veidošana. Noteikti esat daudzreiz redzējuši portretu sērijas, kurās cilvēks ir attēlots stāvot pie fona ar vienaldzīgu sejas izteiksmi. Tipoloģija šeit, un līdzīgās kolekcijās nozīmē to, ka pirmsvarīga ir tieši attēloto personu vai priekšmetu izskats, to dažādība, izmaiņas laika gaitā, u.c. Klātesošs ir arī teksts, kas paskaidro darbu jēgu, citādi tā būtu grūti atšifrējama. Tāds diezgan konceptuāls pasākums, kurā fotogrāfiskajam attēlam pašam par sevi netiek pievērsta pārlieku liela vērība. Jāuzsver, ka jēdziens tipoloģija neattiecas vienīgi uz portretiem. Šeit varat apskatīt tipoloģisku darbu kolekcijas, ko veidojusi Maxine Beuret. Tie ir amatnieciski gludi veidoti attēli, kas, tomēr, bez klātpieliktā teksta, vai attēlotās vides atšifrējuma pārāk daudz nepasaka.

Medija degradācija

Pavisam labi pārskatāmā pagātnē vēl nebija ne digitālās fotogrāfijas, ne attēlu rediģēšanas programmas, ne interneta. Šo patiesību apsverot man radās jautājums – vai pirms gadiem 20 bija vērojams labu fotogrāfiju trūkums? Ja skatāmies uz fotogrāfu darba rezultātu, respektējot mūsdienu un tālaika prasību atšķirības, vai šodien, elektronisko iespēju laikmetā, ir kas mainījies uz labo pusi?  Tagad fotogrāfu un fotogrāfiju ir vairāk, bet kā ir ar darbiem, kas paliek atmiņā uz ilgāku laiku?

Kam noder kritēriji?

Par fotogrāfijas vērēšanas kritērijiem ir runāts jo daudz. Precīzāk gan būtu teikt -  ir izliets daudz ūdens. Nekādas nemainīgas virzības kritēriju noskaidrošanā neesmu pamanījis. Patiesībā jau nav vērts tik daudz kavēt laiku, jo tāpat katrs no mums nekļūdīgi izvēlēsies sev tīkamo, labo fotogrāfiju, un lieta darīta. Es gribētu teikt, ka pilnīgi vienoti, universāli kritēriji nav ne iespējami, ne vajadzīgi.

Pareizais ir subjektīvais

Vakar tikos ar fotogrāfu Andreju Kovaļovu, kas piedalījās Aleksandra Lapina vadītajā portfolio skatē. Pasākums norisinājās Rīgā, padsmitajā oktobrī. Cienījamais meistars bija neatzinīgi novērtējis fotogrāfa veikumu, klasiska izskata melnbaltu fotogrāfiju kolekciju. Visu cieņu Aleksandram Lapinam, kas fotogrāfijas laukā paveicis iespaidīgu darbu, un izceļas ar skaidru valodu un spriedumiem, tomēr gadījumā ar pieminēto autora kolekciju kaut kas ir sagājis greizi.

Balazs Gardi nav nejaušība!

Atsaucoties uz Arņa komentāru par Balazs Gardi Afganistānas sēriju World Press Photo gribu uzdot jautājumu:

Ja kāds fotogrāfs savāktu vienkopus visas veiksmīgās nejaušības, kas noteikti ir katram kādreiz gadījušās, vai tajās varētu atrast vizuālas līdzības?

Noteikti nē!

Gramatika tomēr nav pašmērķis

Ieprieķšējā replika par gramatiku laikam ir iznākusi pārāk primitīva. Nevar taču gribēt lai tādā radošā teritorijā kā fotogrāfija katrs sīkākais punktiņš būtu pilnīgi precīzi savā vietā. Atšķirībā no valodas fotogrāfijai nav apstiprinātas sistēmas, kā to lietot. Ir tikai pieņēmumi. Eksistē fotogrāfiskas pazīmes, ko var neievērot, ko pat nevajadzētu pieprasīt. Piemēram, izcilu asuma kvalitāti lidojošā šķīvīša uzņēmumā virs Pārdaugavas, ja tāds rastos. Ir pat piemēri, kuros fotogrāfiski trūkumi rada īpašu noskaņu, ko nekādi nevar ne nopelt, ne uztvert kā kļūdas. Tomēr atšķirība starp mērķtiecīgu rīcību un blefošanu parasti ir viegli pamanāma. Vismaz fotogrāfam noteikti.